Jūrmalas pilsētas pašvaldības iestāde “Sprīdītis” netiks likvidēta!

2019. gada 7. martā Jūrmalas pilsētas domes Sociālo, veselības un integrācijas jautājumu komitejas ārkārtas sēdē tika izskatīts jautājums Par Jūrmalas pilsētas pašvaldības iestādes “Sprīdītis” (bērnu nama) likvidēšanu un deleģējuma līgumu noslēgšanu ar pašvaldības sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Veselības un sociālās aprūpes centrs Sloka” un biedrību “Latvijas Sarkanais Krusts”. Minētais jautājums tika ierosināts saistībā ar bērnu nama augstajām izmaksām. No domes darbinieku sniegtās informācijas izriet, ka Jūrmalas pilsētas pašvaldības iestādē “Sprīdītis” vienam bērnam izmaksas ir vidēji 100 EUR dienā. Savukārt valstī noteiktais uzturlīdzekļu apjoms vienam bērnam ir 130 EUR mēnesī. Jūrmalas pašvaldības vēlme ir optimizēt bērnu nama izdevumus.

Komitejas ārkārtas sēdē, pamatojoties uz bērnu tiesību tiesisko regulējumu, iebildu pret Jūrmalas pilsētas pašvaldības iestādes “Sprīdītis” likvidēšanu.

Likuma Par pašvaldībām 15. panta septītā un astotā daļa nosaka pašvaldības autonomās funkcijas – nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību (sociālo aprūpi) (sociālā palīdzība maznodrošinātām ģimenēm un sociāli mazaizsargātām personām, veco ļaužu nodrošināšana ar vietām pansionātos, bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu nodrošināšana ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs, bezpajumtnieku nodrošināšana ar naktsmītni u.c.); gādāt par aizgādnību, aizbildnību, adopciju un bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību.

Atbilstoši 1989. gada ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 3. panta pirmajai daļai visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm.

Pievienojoties un ratificējot ANO Konvenciju par bērna tiesībām, Latvijas valsts uzņēmās nodrošināt ne tikai visas konvencijā noteiktās bērna tiesības, bet arī izveidot efektīvus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus (administratīvos, tiesu u.c.), kurus izmantojot, tiek nodrošināta bērnu tiesību aizsardzība.

Uz Latviju kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti attiecas Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kuras 24. pantā noteiktas tiesības uz bērna labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību, kā arī tiesības brīvi paust savus uzskatus un būt uzklausītiem. Tāpat likumā ir noteikti pienākumi pieaugušajiem, pieņemot jebkādus lēmumus attiecībā uz bērnu, rīkoties bērna labākajās interesēs. Tādējādi tiek uzsvērts, ka bērns ir īpašs cilvēka tiesību subjekts, kuram ir nepieciešamas speciālas cilvēka tiesības – bērna tiesības. Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir minētas tiesības, kas īpaši jāņem vērā, domājot par tiesvedībā iesaistītu bērnu tiesībām, un svarīgākās no tām ir cilvēka cieņa (1. pants), spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums (4. pants), tiesības uz brīvību un drošību (6. pants), privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība (7. pants), personas datu aizsardzība (8. pants), diskriminācijas aizliegums (21. pants), bērnu tiesības (24. pants) un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (47. pants).

Nacionālā līmenī valsts pamatvērtības un garantētās pamattiesības ir definētas Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme). Satversme neizdala atsevišķi bērna tiesības uz līdzdalību, tomēr vairākos Satversmes pantos (99., 100., 102.) ir lietots jēdziens “ikvienam ir tiesības”, kas ir attiecināms arī uz bērniem: ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību; ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus; ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. No minētā regulējuma izriet arī bērna tiesības uz līdzdalību. Turklāt Satversmes 110. pants nosaka valsts īpašu pienākumu aizsargāt ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumā 2.panta pirmo, otro un trešo daļu šī likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Šis likums regulē arī pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus. Proti, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26. panta pirmā daļa imperatīvā kārtā nosaka valstij un pašvaldībai pienākumu atbalstīt ģimeni, it īpaši bērnus ģimenē un sniegt tai palīdzību.

Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Visām darbībām attiecībā uz bērnu, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses. Bērna tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām. Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām (skat. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (skat. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu).

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 70. panta pirmā un otrā daļa nosaka, un arī likumā ir iekļauts princips, kas arī paredz bērna tiesības vērsties pēc palīdzības valsts un pašvaldību kompetentajās institūcijās bērna tiesību pārkāpuma gadījumā, kā arī minēto institūciju pienākumu novērst konstatēto pārkāpumu un sniegt bērnam nepieciešamo palīdzību un atbalstu.

Lēmums par Jūrmalas pilsētas pašvaldības iestādes “Sprīdītis” likvidēšanu kopumā netika atbalstīts. Pašvaldības iestādei “Sprīdītis” vadībai tika uzdots sagatavot un iesniegt vērtējumu par pašvaldības iestādes “Sprīdītis” apstiprināto amata vienību skaitu atbilstoši veicamajam darba apjomam, un amatu vienību skaita optimizācijai.

“Tev, Jūrmalai!” deputāts Guntis Grūba