
Pašvaldība nedrīkst pieprasīt maksu par kapavietu piešķiršanu un uzturēšanu.
2019. gada 5.martā LR Satversmes tiesa ir
pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2018-08-03 par 2014. gada 4.septembra saistošo noteikumu
Nr. 27 “Jūrmalas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas
noteikumi” normas, kas paredz nomas maksu par kapavietas izmantošanu,
neatbilst LR Satversmes 1. pantam.
Lieta tika ierosināta pēc Tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs
pārbaudes lietas ietvaros secinājis, ka Jūrmalas pilsētas dome ir noteikusi
nomas maksu par kapavietas izmantošanu, pārkāpjot Satversmes 1. pantā
nostiprināto tiesiskas valsts principu.
Tiesībsarga ieskatā Jūrmalas pilsētas domei nebija tiesību
noteikt nodevu par kapavietas lietošanu. Tiesībsargs ieteica Jūrmalas pilsētas
domei atcelt apstrīdētās normas, tomēr dome atteikusies Tiesībsarga norādītajā
termiņā novērst konstatētos trūkumus.
No Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka Kapsētas ir publiskā lietošanā nodots
pašvaldības īpašums. Tādējādi kapsētām līdzīgi kā ceļiem, ielām, laukumiem,
parkiem ir publiskas lietas statuss.
Satversmes tiesa spriedumā norāda, ka: “Cilvēka cieņa kā
konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas
valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan
cilvēku savstarpējās attiecībās, gan arī pēc cilvēka nāves, proti, arī pēc
cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Cilvēka cieņas
aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām, kas
ietvertas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētajā latviskajā dzīvesziņā.
Latvijā tradicionāli apbedīšana tiek veikta, mirušos cilvēkus apglabājot
kapsētās. Vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, noteic to, ka pēc
cilvēka nāves viņš ir jāapbedī un šis pienākums visu pirms gulstas uz mirušā
cilvēka tuviniekiem”.
Satversmes
tiesa spriedumā secināja, ka demokrātiskai tiesiskai valstij ir pienākums,
regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka
cieņu arī pēc viņa nāves.
Satversmes tiesa norādīja, ka atbilstoši likuma “Par
pašvaldībām” 15. panta pirmās daļas 2. punktam viena no pašvaldības autonomajām
funkcijām ir kapsētu izveidošana un uzturēšana. Atbilstoši minētā likuma 7.
panta otrajai daļai šīs
autonomās funkcijas izpilde arī ir finansējama no pašvaldības budžeta
līdzekļiem. Pašvaldību budžetu ieņēmumus, no kuriem nodrošināma likumā
noteikto autonomo funkciju izpilde, veido atskaitījumi no valsts nodokļiem un
nodevām, pašvaldību nodevas, valsts budžeta dotācijas un mērķdotācijas,
dotācijas no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, norēķini ar pašvaldību
budžetiem, maksājumi par pakalpojumiem, atskaitījumi no kapitālsabiedrību
peļņas, ieņēmumi no pašvaldību īpašuma iznomāšanas (izīrēšanas), īpašuma
pārdošanas un citi ar likumu noteikti ieņēmumi.
Satversmes tiesa norādīja, ka nomas līguma slēgšana ir
privāttiesībām raksturīga darbība, kuras mērķis ir ienākumu gūšana. Tomēr
kapsētas un atsevišķas kapavietas tradicionāli kalpo tam, lai tiktu īstenota
miruša cilvēka cieņpilna apbedīšana. Pašvaldība, nododot atsevišķu kapavietu
personas individuālā lietošanā un paredzot par to samaksu, nerīkojas kā jebkurš
īpašnieks, bet gan īsteno likumā noteiktu valsts pārvaldes uzdevumu, proti,
nodrošināt tās autonomās funkcijas – izveidot un uzturēt kapsētas – izpildi.
Iznomājot kapsētas, pašvaldība rīkojas pretēji likuma “Par pašvaldībām” 77.
panta otrajai daļai, jo kapsētas ir publiskā lietošanā nodots pašvaldības
īpašums, kas kalpo sabiedrības vajadzībām un tāpēc nevar tikt iznomāts ienākumu
gūšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka pašvaldība nav tiesīga
iznomāt kapavietas, lai nodrošinātu tās autonomās funkcijas – izveidot un
uzturēt kapsētas – izpildi.
Satversmes tiesa uzskatīja, ka pašvaldības rīcība, piešķirot
personai kapavietu, pēc sava rakstura nav pakalpojums, jo pastāv apbedīšanas
pienākums, kas tuviniekiem neparedz izvēles iespējas, proti, mirušā cilvēka
ķermeni, guldot kapā, ir jāapbedī kapsētā. Tas, ka pašvaldība pieprasa maksu
par kapavietas piešķiršanu kā maksu par pakalpojumu, ir pretrunā ar noteikumu,
ka arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Tādējādi
Satversmes tiesa secināja, ka kapavietas piešķiršana nav pakalpojums, par kuru
pašvaldības dome būtu tiesīga noteikt samaksu.
Satversmes tiesa norādīja, ka izskatāmajā gadījumā apstrīdēto
normu atzīšana par spēkā neesošām no to izdošanas brīža novestu pie tādas
situācijas, ka Jūrmalas pilsētas domei būtu jāatmaksā par kapavietu izmantošanu
saņemtā maksa. Šāds nolēmums būtiski ietekmētu pašvaldības budžetu un tādējādi
apdraudētu tās iedzīvotāju tiesības un likumiskās intereses. Tādēļ Satversmes
tiesa secināja, ka apstrīdēto normu atcelšanai šajā gadījumā nevar noteikt ar atpakaļvērstu
spēku un apstrīdētās normas
uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas
dienas.
Satversmes tiesas spriedums ir attiecināms arī uz citām
Latvijas pašvaldībām.
Satversmes tiesa spriedumā atkārtoti ir citējusi būtisku
atziņu, kas ir jāņem vēra pašvaldībām, jo īpaši Jūrmalas pilsētas domei.
Pašvaldības autonomās funkcijas ir tās funkcijas, kuru dēļ
pašvaldības vispār pastāv (sk.: Levits E. Pašvaldību likuma koncepcija, 2003,
15. punkts). Tādējādi tiek nodrošināta vietējo iedzīvotāju visplašākā
iesaistīšana kopējo mērķu un interešu sasniegšanā (sk. Satversmes tiesas 2018.
gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 11. punktu).
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā: http://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2018/02/2018-08-03_Spriedums.pdf#search=2018-08-03