Pašvaldība nedrīkst pieprasīt maksu par kapavietu piešķiršanu un uzturēšanu.

2019. gada 5.martā LR Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2018-08-03 par 2014. gada 4.septembra saistošo noteikumu Nr. 27 “Jūrmalas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas noteikumi”  normas, kas paredz nomas maksu par kapavietas izmantošanu, neatbilst LR Satversmes 1. pantam.
Lieta tika ierosināta pēc Tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs pārbaudes lietas ietvaros secinājis, ka Jūrmalas pilsētas dome ir noteikusi nomas maksu par kapavietas izmantošanu, pārkāpjot Satversmes 1. pantā nostiprināto tiesiskas valsts principu.
Tiesībsarga ieskatā Jūrmalas pilsētas domei nebija tiesību noteikt nodevu par kapavietas lietošanu. Tiesībsargs ieteica Jūrmalas pilsētas domei atcelt apstrīdētās normas, tomēr dome atteikusies Tiesībsarga norādītajā termiņā novērst konstatētos trūkumus.
No Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka Kapsētas ir publiskā lietošanā nodots pašvaldības īpašums. Tādējādi kapsētām līdzīgi kā ceļiem, ielām, laukumiem, parkiem ir publiskas lietas statuss.
Satversmes tiesa spriedumā norāda, ka: “Cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan arī pēc cilvēka nāves, proti, arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētajā latviskajā dzīvesziņā. Latvijā tradicionāli apbedīšana tiek veikta, mirušos cilvēkus apglabājot kapsētās. Vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, noteic to, ka pēc cilvēka nāves viņš ir jāapbedī un šis pienākums visu pirms gulstas uz mirušā cilvēka tuviniekiem”. 
Satversmes tiesa spriedumā secināja, ka demokrātiskai tiesiskai valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa nāves.
Satversmes tiesa norādīja, ka atbilstoši likuma “Par pašvaldībām” 15. panta pirmās daļas 2. punktam viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir kapsētu izveidošana un uzturēšana. Atbilstoši minētā likuma 7. panta otrajai daļai šīs autonomās funkcijas izpilde arī ir finansējama no pašvaldības budžeta līdzekļiem. Pašvaldību budžetu ieņēmumus, no kuriem nodrošināma likumā noteikto autonomo funkciju izpilde, veido atskaitījumi no valsts nodokļiem un nodevām, pašvaldību nodevas, valsts budžeta dotācijas un mērķdotācijas, dotācijas no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, norēķini ar pašvaldību budžetiem, maksājumi par pakalpojumiem, atskaitījumi no kapitālsabiedrību peļņas, ieņēmumi no pašvaldību īpašuma iznomāšanas (izīrēšanas), īpašuma pārdošanas un citi ar likumu noteikti ieņēmumi.
Satversmes tiesa norādīja, ka nomas līguma slēgšana ir privāttiesībām raksturīga darbība, kuras mērķis ir ienākumu gūšana. Tomēr kapsētas un atsevišķas kapavietas tradicionāli kalpo tam, lai tiktu īstenota miruša cilvēka cieņpilna apbedīšana. Pašvaldība, nododot atsevišķu kapavietu personas individuālā lietošanā un paredzot par to samaksu, nerīkojas kā jebkurš īpašnieks, bet gan īsteno likumā noteiktu valsts pārvaldes uzdevumu, proti, nodrošināt tās autonomās funkcijas – izveidot un uzturēt kapsētas – izpildi. Iznomājot kapsētas, pašvaldība rīkojas pretēji likuma “Par pašvaldībām” 77. panta otrajai daļai, jo kapsētas ir publiskā lietošanā nodots pašvaldības īpašums, kas kalpo sabiedrības vajadzībām un tāpēc nevar tikt iznomāts ienākumu gūšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka pašvaldība nav tiesīga iznomāt kapavietas, lai nodrošinātu tās autonomās funkcijas – izveidot un uzturēt kapsētas – izpildi.
Satversmes tiesa uzskatīja, ka pašvaldības rīcība, piešķirot personai kapavietu, pēc sava rakstura nav pakalpojums, jo pastāv apbedīšanas pienākums, kas tuviniekiem neparedz izvēles iespējas, proti, mirušā cilvēka ķermeni, guldot kapā, ir jāapbedī kapsētā. Tas, ka pašvaldība pieprasa maksu par kapavietas piešķiršanu kā maksu par pakalpojumu, ir pretrunā ar noteikumu, ka arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka kapavietas piešķiršana nav pakalpojums, par kuru pašvaldības dome būtu tiesīga noteikt samaksu.
Satversmes tiesa norādīja, ka izskatāmajā gadījumā apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to izdošanas brīža novestu pie tādas situācijas, ka Jūrmalas pilsētas domei būtu jāatmaksā par kapavietu izmantošanu saņemtā maksa. Šāds nolēmums būtiski ietekmētu pašvaldības budžetu un tādējādi apdraudētu tās iedzīvotāju tiesības un likumiskās intereses. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdēto normu atcelšanai šajā gadījumā nevar noteikt ar atpakaļvērstu spēku un apstrīdētās normas uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas.
Satversmes tiesas spriedums ir attiecināms arī uz citām Latvijas pašvaldībām. 
Satversmes tiesa spriedumā atkārtoti ir citējusi būtisku atziņu, kas ir jāņem vēra pašvaldībām, jo īpaši Jūrmalas pilsētas domei.
Pašvaldības autonomās funkcijas ir tās funkcijas, kuru dēļ pašvaldības vispār pastāv (sk.: Levits E. Pašvaldību likuma koncepcija, 2003, 15. punkts). Tādējādi tiek nodrošināta vietējo iedzīvotāju visplašākā iesaistīšana kopējo mērķu un interešu sasniegšanā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 11. punktu).

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā: http://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2018/02/2018-08-03_Spriedums.pdf#search=2018-08-03